Harada Seitjo ir dzimis 1940.gada 26.augustā Naras pilsētā , Japānā, budistu garīdznieka ģimenē.Viņš ģimenē ir trešais bērns, otrais dēls , bet vēlāk šajā mīlošajā ģimenē piedzima vēl trīs meitas. Seitjo bija parasta bērnība, kas pagāja spēlējoties ar jaunākajām māsām. Viņš tās mudināja uz dažādām nerātnībām, piemēram, izgudrodams veidus, kā nokļūt kinoteātrī bez maksas, lai nodotos savai kaislībai: noskatītos piedzīvojumu filmu. Templis, kurā kalpoja tēvs, bija nabadzīgs, laiki bija grūti, un šādām izklaidēm naudas nebija.
Kaut arī Seitjo tēvs bija budistu garīdznieks un viņš auga budistu templī, viņš nevēlējās kļūt par garīdznieku vai mūku. Bērnībā viņu sajūsmināja raķetes un viņš gribēja kļūt par pilotu. Pusaudža gados Seitjo vēlējās kļūt par psihologu, ko veicināja izaugusī patiesā interese par cilvēka prāta dabu.
Tomēr šim plānam bija lemts negaidīti mainīties pēc tam, kad tēvs lūdza puisim nogādāt sūtījumu uz Mjosindzi klosteri, kas bija galvenais templis tradīcijā, kurai piederēja viņu mazais dievnams. Lūk, ko stāsta Šodo Harada Roši:
‘’Bija agrs rīts, tādēļ autobusi bija pārpildīti. Man nācās lauzties cauri cilvēku pūlim, lai iekļūtu autobusā un nokļūtu tā aizmugurē. Līdzko es tur nonācu, es ieraudzīju kādu cilvēku, kura izskats bija neparasts. Viņš it kā mirdzēja, izstarodams brīnumainu klātbūtnes sajūtu jeb esību pašreizējā brīdī. Tas bija vienkāršs, vecs mūks, tradicionālajā apģērbā un brillēs, viņš lasīja grāmatu, bet viņš it kā staroja. Salīdzinājumā ar viņu apkārt esošie ļaudis izskatījās smagnēji, pārņemti ar savām domām un raizēm. Es biju jauns puisis, budisms man bija vienaldzīgs ,un es dzīvoju templī tādēļ, ka biju tur dzimis, bet tieši šajā mirklī es biju dziļi aizkustināts tā cilvēka ietekmē, kurš izskatījās tik dziļš un mierīgs, ka burtiski mirdzēja ,izstarodams dvēseles gaismu. Kāpēc gan viņš tik ļoti atšķīrās no citiem šajā autobusā? Es nekad agrāk nebiju saticis cilvēku, kas līdzinātos viņam, un nekādi nevarēju saprast, kas viņā ir tas, kas mani tik ļoti iedvesmo. Es izaugu budistu vidē, kurā negribēju palikt, jo uzskatīju, ka tempļi un garīdznieki ir nepievilcīgi . Un tagad, lūk, manā priekšā ir šis brīnumainais, dziļais cilvēks, un viņš ir budistu garīdznieks.
Ar savu klātbūtni viņš mani bija patiesi ieinteresējis un modinājis lielu jautājumu, tādēļ es viņam sekoju. Izrādījās , ka šis cilvēks, Jamada Mumons, dodas uz Reijunin- nelielu templi Mjosindzi teritorijā. Es sekoju viņam līdz pašiem vārtiem un noskatījos, kā viņš pa tiem iegāja.’’
Jamada Mumons Roši bija Tenrjudzi līnijas dzen skolotājs un Sjofukudzi klostera vadītājs Kobes pilsētā. Viņš vadīja arī Reijunin klosteri Mjosindzi teritorijā un bija Rinzai skolas Hanadzono budisma universitātes prezidents. Šajā universitātē drīzumā iestājās arī Harada Seitjo.
’’Tieši šī tikšanās lika man saprast, cik ierobežota bija mana izpratne par budismu. Es sapratu, ka par milzīgu šīs reliģijas sadaļu man nav ne mazākā priekšstata. Lai gan biju uzaudzis templī, es biju pagriezis muguru Budas mācībai, un šaubos, vai jebkad būtu kļuvis par mūku, ja nebūtu saticis Mumonu Roši. Pateicoties viņam, es pirmo reizi ieraudzīju, kā cilvēka iekšējās īpašības spēj mirdzēt caur visu viņa būtību, un sapratu, ka man jāuzzina vairāk par šo mācību.
Laikā, kad Seitjo mācījās universitātē, nomira viņa tēvs ,un vecākais brālis kļuva par Naras tempļa vadītāju. Seitjo varēja brīvi izvēlēties savu turpmāko dzīves ceļu. Pabeidzis universitāti, viņš kājām devās cauri mežiem un kalniem uz Sjofukudzi Kobē un kļuva par mūku pie Mumona Roši. Tur viņš ieguva vārdu Šodo(„Patiess ceļš”).
Viņš pilnībā nodevās praksei klosterī, praktizēdams daudzus nedēļas retrītus (sessin). Tomēr pēc kāda no tiem viņš jutās ārkārtīgi neapmierināts par savu prāta stāvokli, jo, cītīgi strādādams , viņš vēl aizvien nebija piedzīvojis kensjo (apgaismību). Pēc diviem ļoti intensīvas prakses gadiem, vēl aizvien nepiedzīvojis kensjo, viņš lūdza Mumonam atļauju pamest klosteri. Viņš vēlējās doties kalnos , praktizēt vientulībā un sasniegt apgaismību. Mumons Roši neko neatbildēja, vien paskatījās uz viņu un jautāja :`” Bet ,ja tu nepiedzīvosi kensjo, ko tad?”.” Es neatgriezīšos līdz brīdim, kamēr to nepiedzīvošu,”atbildēja mūks.
Viņš apmetās kalnos Hirosimas un Simanē prefektūru apkaimē, ilgi un neatlaidīgi praktizēdams dzadzenu , ar ciešu apņemšanos piedzīvot iecerēto. Kādā svētdienā neliels ļaužu pulciņš, iedams caur kalniem, apstājās un jautāja Šodo :”Vai jūs esat budistu mūks?” Izdzirdējuši apstiprinošu atbildi, viņi sacīja: „Cik jūs esat laimīgs, jūs varat visu dienu, pat visu nedēļu praktizēt ! Mēs strādājam, un mums ir tikai viena diena , lai dotos kalnos un skandētu Budas vārdu.” Pēkšņi:
„Visa smagā nasta nokrita, it kā kāds būtu iesitis man pa muguru, un manī viss pamodās. Tūlīt es arī aptvēru savu kļūdu un nekavējoties atgriezos klosterī. Tajā dienā kalnos es sapratu, ka nav tāda „es”, kas varētu traucēt. Es grāvu sevi un pats darīju sevi nelaimīgu ,uztraukdamies par apgaismību un nesaprazdams, ka patiesībā tā ir atrodama ikkatru brīdi, katru dienu. Viss pie manis atnāks arī tad, ja es nedarīšu neko un pārstāšu uztraukties par savām sīkajām problēmām. Nevis izolēt sevi kalnos, noslēdzoties vienatnē no citiem, bet tieši pretēji – atgriezties un kļūt par to, ko atnes ikdiena – lūk, kas kļuva par manu praksi un apgaismības izpausmi. Līdzko es to sapratu, mana dzīve pilnībā izmainījās. Es zināju, ka man nav nekādu problēmu, jo nav neviena, kas varētu šīs problēmas apjaust.
Atgriežoties no kalniem, es zināju , kas man dzīvē darāms – dzīvot pilnībā ar mērķi nest citiem cilvēkiem šo kristāltīrās apzināšanās stāvokli. Tas bija viss, ko vēlējos darīt. Patiesībā tieši to es biju darījis jau no paša sākuma, bet līdz tam biju sapinies niecīgā un egoistiskā ceļā. Es biju devies kalnos tikai savas personīgās apgaismības dēļ, un tā bija mana ego izpausme. Bet, pateicoties tam, es spēju atdzimt lielajam mērķim, atdzimt tai lielajai Dabai, kam ir jādarbojas šai pasaulē.
Pēc tā visa mans dzadzens kļuva pilnīgi citādāks. Līdz tam es sēdēju ar smagu sevis apzināšanās sajūtu. Tagad es to nedarīju, bet caur savu dzadzenu jutu, kā dzīvoju caur kaut ko milzīgu, caur milzīgu enerģiju. Pirmo reizi manas acis dzadzena laikā nekustējās , bet vienkārši atradās uz grīdas, kurā skatījos. Kinhina jeb staigājošās meditācijas laikā manas acis bija tur, kur es skatījos, nevis klejoja pa malām. Tā turpinājās vairākas dienas un aizveda mani tur, kur es varēju atbildēt uz koāniem daudz ātrāk. Nebija vairs nekā , kas man līdz tam traucēja.
Tagad es spēju daudz vieglāk saprast skolotāja teikto. Koāni un visi vārdi , kurus es caur tiem saņēmu, kļuva man acīmredzami, un es varēju momentāni uztvert to nozīmi. Es sēdēju viegli un enerģiski, nejūtot vairāk nekādu smagumu.Tas, kas notika ar mani kalnos, pilnībā izmainīja manu dzīvi.”